Hancock Hancock izgudroja mašīnu izmantošanas metodi, lai iegūtu plastmasu no dabiskā kaučuka 1826. gadā.
Agrākajā dabiskā kaučuka uztverē arheoloģiskie izrakumi liecina, ka 11. gadsimtā Dienvidamerikas cilvēki ir izmantojuši gumijas bumbiņas spēlēs un upuriem. 1493. gadā, kad Itālijas Navigators Columbus pētīja Ameriku otrajā reisā, viņš redzēja, ka indiāņi spēlē ar melnu bumbu, kas bija ļoti augsts uz zemes, kas iegūts no koka ieņemtā piena. Kopš tā laika, Spānijā un Portugālē, Hesico un Dienvidamerikas sagūstīšanas procesā, gumijas zināšanas ir ievestas Eiropā.
Ievadot 18. gadsimtu, Francija nosūtīja zinātniskas ekspedīcijas uz Dienvidameriku. 1736. gadā franču zinātnieks Kandamings (Charles de Condamine) piedalījās Dienvidamerikas zinātniskajā ekspedīcijā Peru, ieguva dažus gumijas izstrādājumus un attiecīgo informāciju Francijai, publicējot ceļojumu hroniku Dienvidamerikas kontinentālajā daļā. Grāmatā ir aprakstīta gumijas koku izcelsme, vietējie iedzīvotāji, lai savāktu lateksa metodes un gumijas lietošana, lai izgatavotu podus un apavus, šis process ir izraisījis cilvēku uzmanību.
1768. gadā franču Meca (PJ Macquer) atrada pieejamu šķīdinātāju mīkstinošo gumiju, kas izgatavota no medicīniskiem piederumiem un šļūtenēm. 1828. gadā anglis Qin Toss (C. Mackintosh) bija izgatavots no lateksa fangyubu, bet produkti bija lipīgi karstās dienās, aukstā laikā kļuva trausla un kvalitāte bija slikta.
Rūpnieciskie pētījumi un dabīgā kaučuka pielietošana sākās 19. gadsimta sākumā. 1819. gada Skotijas ķīmiķis Markintorch konstatēja, ka gumiju var izšķīdināt akmeņogļu darva, un pēc tam cilvēki uzsāka gumijas izšķīšanu ar akmeņogļu darvu, terpentīnu uc, lai izveidotu ūdensnecaurlaidīgu audumu. Kopš tā laika ir izveidota pasaulē pirmā gumijas fabrika 1820. gadā Apvienotajā Karalistē Golaskopā (GLASGOW). Lai gumiju viegli apstrādātu, 1826. gads Hancock (Hancock) izgudroja mehānisku veidu, kā iegūt dabisko kaučuku, lai iegūtu plastmasu. 1839. gads. "American Goodyear" (Charles Goodyear) izgudroja gumijas vulkanizācijas metodi, lai atrisinātu jēlu gumijas problēmu, lai kļūtu lipīga trausla, tādēļ kausiem ir augsta elastība un stingrība, gumija patiešām ir industriālā praktiskajā stadijā. Tādēļ dabiskais kaučuks ir kļuvis par nozīmīgu rūpniecisko materiālu, un arī pieprasījums pēc gumijas ir krasi pieaudzis.
Otrajā industriālajā revolūcijā rietumu valstīs 1880. gadā 1888. gadā britu ārsts Dens Dunlops izgāja piepūšamās riepas. Izstrādājot gumijas izmantošanu, Lielbritānijas valdība nolēma izveidot pamatu mākslīgai gumijas koku audzēšanai Tālajos Austrumos, uzskatot, ka Brazīlijas gumijas izstrādājumi, ko ražo gumijas koki, nevarētu apmierināt rūpniecības vajadzības. 1876.gadā Londonas Karaliskais Botāniskais dārzs Kew (Ķīves dārzs) no Gruzijas tika transportēts no gumijas koku sēklām un sējeņiem anglam Weikham (H. Wickham), kur gumijas stādu audzēšana uz Ceilonu (tagad Šrilanka), malu un Indonēzija bija veiksmīga. Tas ir grūts uzdevums, lai savvaļas gumijas kokus pārvērstu mākslīgā audzēšanā.
Kopš tā laika, Malaizija, Šrilanka, Indonēzija, paplašināšanās, izveidojot plastmasas dārzu. 1887. gadā Singapūras Botāniskā dārza direktors Redlers (HN Ridlijs) izgudroja atkārtotas sagriešanas sākotnējo sagriezšanas metodi, nesabojājot gumijas koka veidojošo slāni, kas labo veco metodi, ka gumijas koki tiek sagriezti ar cirvi un nevar izmantot, lai iegūtu gumiju, lai gumijas koks varētu pastāvīgi pieskarties vairākus gadu desmitus.
1904, Dehong Dai Juņnaņas province un Jingpo autonomā prefektūra, Indijas grauzdiņš no Japānas caur Singapūru (1965. gada 9. augustā neatkarīga valsts, Malaizija), iegādājoties vairāk nekā 8000 plastmasas stādu, kurus atkārtota ražot Ziemeļu platums 24 grādi 50 punkti, 960 metri virs jūras līmeņa Yunnan provinces Yingjiang apgabala New Town, Phoenix Mountain, kopš tā laika ir sākusies gumijas stādīšanas Ķīnā vēsture.
Gumijas rūpniecības vēsture pasaulē ir sadalīta četros posmos: veido periodu, attīstības periodu, labklājības periodu un stabilu attīstības periodu.
Jau 11. gadsimtā Dienvidamerikas cilvēki sāka izmantot savvaļas dabīgo kaučuku. 1736. g. Franču C. Condamina piedalījās Francijas Zinātņu ekspedīcijas akadēmijā Dienvidamerikā un konstatēja, ka Hevea brasiliensis lateksu var nostiprināt elastīgā vielā. Vēlāk Amazones baseina gumijas paraugi no savvaļas āboliņiem tika nosūtīti atpakaļ uz Parīzi, sākuši pievērst Eiropas uzmanību. 1823. gadā Macintosh izveidoja pirmo ūdensnecaurlaidīgo segu rūpnīcu Apvienotajā Karalistē. Tajā pašā laika posmā anglis T. Hancocks atklāja, ka gumiju vairākkārt apstrādā ar diviem rotējošiem cilindriem, samazinot elastību un palielinot plastiskumu. Šis atklājums veido pamatu gumijas apstrādei. Viņš ir atzīts par pionieri pasaules gumijas rūpniecībā. 1839.gadā amerikāņu C. Goodyears atklāja, ka gumijas un sēra siltums var ievērojami palielināt gumijas elastību, vairs nav karsti mati lipīga, tā ka gumijai ir laba lietojuma veiktspēja. Gumijas vulkanizēšanas metodes atklāšana ir galvenā loma, lai veicinātu gumijas pielietošanu. 19.gadsimtā gumijas industrija ir sākusi veidoties. Tā ir spējusi ražot līmlentes, gumijas apavus, šļūtenes, plastmasas plāksnīti un dažas ikdienas vajadzības.
19. gadsimta beigās automobiļu un automobiļu riepu rašanās veicināja gumijas rūpniecības attīstību. 1845. gadā Britu RW Thompson vispirms piedāvāja patentu piepūšamām riepām. 1888. gadā britu jb Dengs izgatavoja pirmo piepūšamo velosipēda riepu. 1895 iznāca pirmās piepūšamās automašīnu riepas. Drīz automobiļu riepas sāka ražot preci. Lai uzlabotu riepu un citu gumijas izstrādājumu veiktspēju, Jalf Palmer 1893. gadā izmantoja velosipēdu riepu vadu (skatīt auklu). 1900. gada vadu sāka lietot automašīnu riepās. 1906.gadā amerikāņu G.Norag izmantoja anilīnu kā konservēšanas veicinātāju. 1912 SC Mulder atrada oglekļa efektu. Drīz vien antioksidants attiecas arī uz gumijas apstrādi. 1916 FH, gumijas maisītājs (skatīt plastmasas kausēšanas) patentu, gumijas apstrādes iekārtas ir attiecīgi uzlabotas un attīstītas. Gumijas apstrādes tehnoloģijas Šajā periodā ir gūti ievērojami panākumi.
Ar straujo gumijas nozares attīstību, oriģinālais dabiskais gumijas izstrādājums, kas tiek izmantots produkcijas izlaidei un izlaidei, nevar apmierināt 19.gadsimta vidus un beigas, sākās mākslīgā dabiskā kaučuka audzēšana. Līdz 20.gs. 20-30 gadu mākslīgā dabīgā kaučuka audzēšana pakāpeniski nomainīja dabisko kaučuku - galveno dabiskā kaučuka avotu. Pirmā pasaules kara laikā, pateicoties dabas gumijas trūkumam, Vācija sāka nelielu metilkaučuka ražošanu, galvenokārt cieto kaučuku izstrādājumu ražošanai. Šī augstā sintētiskā kaučuka cena pēc kara pārtrauca ražošanu. 30. gadsimta sākumā sāka komercializēt sintētiskās kaučuka ražošanu, polibutadēna gumijas (tas ir, butilnātrija gumijas), neoprēna, stirola-butadiēna kaučuka, NBR, butilgumijas ražošanu. Otrā pasaules kara laikā pieprasījums pēc stratēģiskām precēm ievērojami attīstījās sintētiskā kaučuka un ar gari saistīto gumijas izstrādājumu, piemēram, automobiļu riepu, lidmašīnu riepu un dažādu militāro transportlīdzekļu riepu ražošanai.
Pēc Otrā pasaules kara pārticīgajā periodā attīstīto valstu automobiļu un citās rūpniecības nozarēs uzplauka un veicināta gumijas rūpniecības attīstība pasaulē. 1943. gada Steel Cord Tire iznāca 1948. gadā, Francija Mishlin Company veiksmīgi izmēģinājusi radiālu riepu. Tajā pašā gadā nebija pieejamas arī riepu riepas. 1953. gadā veiksmīgi attīstījās sintētiskā kaučuka regulējums. 1956.gadā riepu lietošanas sākumā sintētiskā kaučuka konstrukcijas regulēšana zināmā mērā var aizstāt kādu dabiskā kaučuka izmantošanu. 1965. gadā termoplastiskais kaučuks sāka pielietot gumijas apavus un līmvielas. 1970. gadā piedzima pirmās liešanas riepas (ar poliuretāna gumiju). 1972. gadā sāka ražot Aramid Cord. Šī lielāko tehnoloģisko sasniegumu sērija gumijas rūpniecībai nodrošina būtisku izejvielu un tehnoloģiju bāzes attīstību. 70. gadu sākumā gumijas apstrādes un gumijas sintēzes ražošanas tehnoloģija sasniedza nepieredzētu augstumu. No gumijas patēriņa 1950. gada plastmasas patēriņš 2,3 mt, 1973. gadā sasniedza 10,89 Mt. 1950. gada pasaules riepu ražošana bija 140 miljoni komplektu, un 1973. gadā tas pieauga līdz 650 miljoniem kopu. Citu veidu gumijas izstrādājumu ražošana sasniedza augstu līmeni 70. gadu sākumā. Tas ir pasaules gumijas rūpniecības attīstības ātrums visātrākajā periodā.
Stabilas attīstības periodā 70. gados naftas cena nopietni ietekmēja automobiļu rūpniecību un naftas ķīmijas rūpniecību, un gumijas rūpniecība ir sekoja krīzei, un depresija ir turpinājusies līdz pat 80. gadu sākumam. Pasaules līmes patēriņš 1979. gadā par 13,0 miljoniem, 1982. gada desmitgade samazinājās līdz 11,6 miljoniem, pēc 1982. gada sāka lēni atsitiens. Pasaules kaučuka ražošanas nozare sāka ienākt samērā lēnajā izaugsmes periodā. Gumijas uzņēmumu galvenais mērķis ir paplašināt ražošanu, lai uzlabotu produktu kvalitāti un tehnisko līmeni, kā arī cenšoties attīstīt jaunus produktus un jaunas tehnoloģijas. Pieaugot tehnoloģiskajai revolūcijai pasaulē, elektronisko datoru plaša pielietošana ir ievērojami uzlabojusi gumijas ražošanas tehnisko līmeni. Gumijas izstrādājumu elektroniskais datorizētais dizains ir veicinājis pāreju no tehnoloģijas uz zinātni. Riepu ieliešanas tehnoloģija izpaužas kā sākotnējā riepu ražošanas tehnoloģija. Plašais termoplastiska gumijas pielietojums ir veicinājis tradicionālās gumijas tehnoloģiju būtiskās izmaiņas.